Mičošana notiek pusnaktī, līdz ar jaunas dienas iestāšanos līgava pāriet sievas kārtā. Pēc senām latviešu tradīcijām, mičošana notika uzreiz pēc laulībām, kamēr vēl viesi nav sabraukuši, jo laulību ceremonija notika tikai tuvāko cilvēku lokā. Kad pārējiem viesi ierodas uz viesībām, līgava jau ir sievas kārtā iecelta.

Mūsu dienās ir nedaudz citādi, mičošanā ir klāt visi kāzu viesi. Uz šo pasākumu vedējiem laikus jāsagatavojas, lai plkst. 24.00 viss var sākties. Visupirms viesiem tiek izdalītas svecītes, dziesmas teksts, ja telpā izdedz gaismu, rodas patīkami romantiska noskaņa, apgaismojums ir tikai no svecēm. Muzikanti sāk spēlēt dziesmu, tradicionāli tā ir "Līgodama upe nesa". Līgava tiek apsēdināta uz krēsla un līgavainis var ņemt nost plīvuru. Šī ir ļoti sena tradīcija, senāk plīvura vietā bija vainadziņš, ko jaunais vīrs noņēma no galvas ar zobenu. Tad seko jaunās māsiņas izvēle, kad līgava dodas pie kādas neprecētas tuvas radinieces, lai aicinātu sev blakus, viņai galvā uzliek līgavas plīvuru. Kad tas izdarīts, vedējmāte uzliek līgavai aubīti, apsien priekšautiņu. Tagad līgava noņem līgavainim no krūtīm pušķīti, līgavainis izvēlas jauno brālīti, kuram piestiprina šo noņemto pušķīti. Vedējtēvs uzliek jaunajam vīram cepuri, apsien kakla lakatu.

Mičojamo pāri vajadzētu izvēlēties laikus, šos cilvēkus arī brīdinot, ka viņi tiks mičoti, jo var būt arī gadījumi, kad cilvēki atsakās. Parasti tie ir līgavas un līgavaiņa tuvi radinieki, neprecēta māsa vai brālis ar savu otru pusīti, ja nav šādu cilvēku, var būt arī draugi. Ir ļoti jauki, ja zināt, ka pāris, kas tiks izvēlētas mičošanai, drīzumā grasās precēties, arī viņiem pašiem tas būs patīkami. Ir arī ticējums – kas tiek mičots, tas gada laikā apprecas.