Līgavas Alises atmiņu stāsts no savas Vecmeitu ballītes

Tā kā šajā vasarā man brīvas bija tieši tikai divas nedēļas nogales, ko iepriekš arī saskaņoju ar meitenēm, ballītes iespējamie datumi nebija pārsteigums. Zināju, ka draudzenes kaut ko plāno, bet neviena manai pratināšanai nepadevās, tāpēc nezināju, kas ir paredzēts. Iepriekš biju devusi mājienus, ka ļoti negribas kaut ko vulgāru ar tipiskākajām vecmeitu ballītes izdarībām, bet labāk tā mierīgi un skaisti, tāpēc cerēju, ka šī mana vēlme būs uzklausīta, jo visam pārējam biju gatava un atvērta.

Vecmeitu ballītes sajūtas noķēru jau kādu nedēļu pirms paredzētās dienas, kad pie dzīvokļa durvīm klauvēja svešs puisis ar ziediem un ielūgumu rokās, pēc tam jau zināju, kurā Latvijas galā būsim un kāda būs tēma. Meitenes ballītei bija izvēlējušās jūrnieku tēmu, jo svinības sakrita ar Jūras svētkiem jeb Zvejnieku svētkiem, un Zvejnieku svētki Pāvilostā manā ģimenē ir svēta lieta, kopš sevi atceros. Gribētos pat teikt, ka tie ir mani mīļākie svētki, tāpēc ļoti nopriecājos, ka manas mīļās ir izvēlējušās tieši šādu scenāriju. Ikdienā dzīvoju un strādāju Rīgā, bet pati esmu no Liepājas puses, tāpēc Latvijas -šaurais- gals un jūra man ir īpaši mīļi.

Vecmeitu ballītes rītā jau kopā ar daļu meiteņu devāmies uz Liepājas pusi, kur mani sirsnīgi sagaidīja pārējo bariņš, uzkodas, pirmais tosts un kārtīgs zvērests. Biju ļoti priecīga, ka visa diena pagāja tādā mierā, sirsnīgās sarunās un smieklos, viss tā, bez steigas. Bija gan uzdevumi, gan pārbaudījumi, gan aizkustinājuma asaras. Sanāca paviesoties arī pie Liepājas folkloras kopas -Atštaukas-, kur mums pastāstīja par latviešu kāzu tradīcijām senos laikos un to, kas tad jaunai sievai jāzina un jāmāk. Patiesībā biju ļoti pārsteigta, cik tur bija interesanti un sirsnīgi, un kādu pieredzi, viedumu un labsirdību izstaroja satiktās kundzītes.

Pēc ciemošanās pie folkloras kopas jau sekoja došanās uz skaistu piknika vietu, sarunas, uzdevumi, pasniegtas īpaši sarūpētas dāvaniņas, pucēšanās, fotosesija un vakarā došanās uz Pāvilostas Zvejnieku svētku zaļumballi. Pirms zaļumballes man bija vēl viens ļoti aizkustinošs moments, jo busiņā, ar kuru mums visām bija paredzēts doties Pāvilostas virzienā, pie stūres sēdēja mans uzticamākais šoferītis dienas dreskodā - tētis. Atkal sanāca apraudāties, jo kādreiz tētis pirms visām ballītēm vai pasākumiem vienmēr teica, ka man naktī atbrauks pakaļ, lai atvestu mājās, lai tikai es pazvanot, ja vajadzīgs. Un tā arī vienmēr bija, cēlās kaut četros un brauca pakaļ, jo ļoti sargāja.

Pāvilostā paspējām vēl jūrā saulrietu sagaidīt, Upesmuižas parka estrādē izdejoties un izdziedāties pie Dzelzs vilks dziesmām, salūtu sagaidīt un tad jau naktī doties atpakaļ uz naktsmītni -BB wakepark- mājiņās, pēc kā sekoja rīta peldes un nesteidzīgas brokastis uz saulainās terases. Viss tieši tā, kā biju vēlējusies un par to milzīgs paldies manām mīļajām, skaistajām sirdsdraudzenēm gan tuvumā, gan tālumā, jo pat, ja visām nebija iespēja piedalīties, mani apsveica un nodeva pa kādai sirsnīgai dāvaniņai un vēstulītei arī attālināti.

Manas meitenes ir mans zelts!