Par vedējiem būt nav viegls uzdevums - sevī jāapvieno daudzi talanti un mākas. Tas prasa gana daudz laika, lai sagatavotos, izdomu, lai būtu interesanti un netradicionāli, turklat vedējiem jarēķinās, ka kāzas prasīs arī zināmus līdzekļus. Taču, pirmkārt, tas ir uzticības un cieņas apliecinājums jaunlaulātajiem. Un tad, kad viss godam izdevies, arī liels gandarījums. Tāpēc, ja vien tas ir iespējams, nevajadzētu atteikties. Tas nekas, ka Jūs vēros, vērtēs, slavēs un kritizēs. Pat tautas dziesmā izvirzītas ļoti augstas prasības vedējiem:

Tādām sievām
Vedējās jāti,
Kas var apeni
Galvā nest.
Apeni galvā,
Uguni saujā.

Vērts padomāt, vai par vedējiem neizraudzīties tādu pāri, kas ar savu dzīves gudrību palīdzētu jaunās ģimenes lietainajās dienās un pie kuriem arī turmākajā mūža gaitā būtu patīkami un jauki iegriezties pēc padoma, cilvēki, kuri būs vienmēr gaidīti jaunajā mājā gan priekos, gan bēdās un grūtībās. Ja šādi cilvēki nepiekrīt tikai tādēļ, ka baidās uzņemties vakara saviesīgās daļas organizēšanu, tad var izvēlēties Dižos vedējus – mīļos, sirdsgudros radiņus – un Mazos vedējus – rotaļu un atrakciju organizētājus. Senatnē dažviet Mazie vedēji saukti par Vakargaili un Vakarvistu. Turklat bijuši pat divi vedēju pāri: vieni no līgavaiņa, otri – no līgavas puses.


Precēta vai neprecēta vedējmāte? Vārds “māte” paredz precetu sievieti, bet nav nekas ļauns, ja vedējmāte ir neprecēta. Viņu tik un tā sauks par vedējmāti.

Interesanti tas, ka vedējpāris ir tikai latviešu kāzām piemītoša un īpaša tradīcija. Daudzām tautām šim lielajam notikumam paredzēti tikai oficiālie liecinieki, vairākām - jauniešu grupas, kuras piederas gan līgavas, gan līgavaiņa pusei un rosās kāzenieku barā, dažām - svinību norises vadītāji pie galda, tostu uzsaucēji un izaicinātāji.

Kā stāstīts "Zelta uzvedības grāmatā", Somijā līgavaiņa palīgs jeb adjutants ir bijis - bestman, iztulkojot tas nozīmē - pats labākais vīrietis. Līgavai toties nepieciešama esot bijusi ģērbēja. Vēl kāzās esot darbojušies līgavaiņa brālis un māsa. Līgavainis savu nākamo sievu esot sagaidījis baznīcā, stāvēdams pie altāra kopā ar palīgu. Līgava baznīcā esot ieradusies tēva pavadībā, bet ja tēva neesot bijis, tad viņu vedis vecākais brālis, krusttēvs vai cits tuvs un cienījams radinieks. Kāzu maršam skanot, nācēji un abi sagaidītāji esot satikušies baznīcas vidū, tad līdzās gājuši pie altāra.

Kā izrādās, Lietuvā, savukārt, kāzu svinības vadījuši tā saucamie līgavas un līgavaiņa pulki. Katrā no tiem esot bijuši vairāki pāri - vienā vadošais ir precinieks ar savu sievu, brāļiem un citiem radiem, otrā - vedējmāte ar savu vīru, savām māsām. Pulkiem piederīgos no citiem kāzeniekiem atšķīra sarkana roze, kas bija piesprausta pie apģērba virs krūtīm. Precinieks un vedējmāte esot bijuši arī liecinieki laulību ceremonijā. Pēterburgā un Kijevā mēdza pat speciāli sagatavot kāzu vadītājus ar teātra izglītību. Arī Igaunijā sākotnējās Tautas universitātēs bija paredzētas īpašas fakultātes, kursi un seminari, kuros mācīja kāzu godu norises dažādos veidus un to vadīšanu.

Ja nu vedēji ir teikuši jāvārdu, vispirms viņiem ar jauno pāri būtu sīki un smalki jāpārrunā, kādas kāzas tie vēlas, kādus pienākumus un arī izdevumus uzņemas vedēji, kādus – vedamie, varbūt kaut ko labprāt dara arī vecāki. Nav striktu noteikumu, kas noteikti jāapmaksā vedējiem, kas – līgavas vai līgavaiņa vecākiem. Ja vedēji aicināti kāzās uz svešu novadu vai pilsētu, jānoskaidro tās puses tradīcijas, rituāli, kādi pieņemti vienā vai otrā ģimenē vai dzimtā. Īpaši tas attiecas uz vecākiem, lai viņi savu bērnu kāzu dienā nepiedzīvotu kādu neparedzētu sarūgtinājumu.

Kad pienākumi sadalīti, vedēji droši vien savā starpā pārrunās, ko un kā labāk darīt. Lai lieki nepiepūlētu atmiņu, der to visu uzrakstīt.

Pieredzes bagātu vedējmāšu ieteikums – sarunāt kādu palīgu, kas paturēs pie sevis visas kāzām nepieciešamās lietas – dziesmu grāmatiņas, sveces, aubi, jaunā pāra pārbaudes rekvizītus, balvas, goda rakstus un citus svarīgus materiālus. Lai īstajā brīdī ir pie rokas palīgs, gan viss vajadzīgais.